trīsdesmit pirmais. par mazajām māsām.

ar mazajām māsām ir tā.

sākumā viņas ir traki maziņas un traki kaitina. pinas pa kājām un nāk līdzi uz visām slepenajām darīšanām. tad vēl vienā vecumā uznāk tas košanas laiks. nezinu, vai arī jūsu māsām tā bija, bet es joprojām to atceros kā šodien (pie vīna glāzes noteikti stāstītu, ka joprojām tās koduma vietas var skaidri un gaiši redzēt). vienu reizīti tikai neiedevu spilvenus, lai būvētu māju un viņa man tā iecirtās rokā, ka redzēju visus svētos un nesvētos Pēterus pie debesu vārtiem.

un, tad vēl tās mazās māsas nekad negrib spēlēt mūsu izdomātajās lugās ļaunos, raganas vai vīriešus. tas nu gan ir vāks.

iedomājieties, lai es varētu uzvest savu sadzīvisko ludziņu jautrās noskaņās, es nekad nevarēju būt ne princese, ne sieviete, ne kāds cits labais pasaku tēls. turklāt, bija jāliek lietā lielas pārliecināšanas spējas, lai augsti godājamie aktieri (lasīt – brālis un māsa) vispār izpildītu talantīgās režisores (lasīt – manas) vēlmes.

un tad paiet laiks. (pa vidu vēl ir tas brīdis, kad katra darīšanas šķiet svarīgākas par visu citu pasaulē, bet no tā jau neizbēgt, vaine) un tad tu saproti, ka nav pasaulē nekā labāka par māsu. par īstu māsu (brālis man arī ir super foršs, bet tur jāgaida kāds cits bloga ieraksts, jo tā ir pavisam cita štelle). par tādu, kas tagad izdomājusi ēst tikai vegāniski un liek man mazliet apšaubīt viņas veselo saprātu. par tādu, kura vienā brīdī dusmosies (un, ziniet, tad es arī dusmošos, jo kas tā ir par dusmošanos un tad mēs abas kādu brīdi padusmosimies) un otrā izsper kādu diezgan asprātīgu frāzi, kas liks skaļi smieties.

un man ir tāda māsa.  pavisam īsta, ar gariem matiem un mirdzošām, bēdīgām acīm (bēdīgām nejau tāpēc, ka bēdīga, bet tāpēc, ka vienkārši tā izskatās).

un ziniet, laikam nav labākas sajūtas pasaulē kā dziedāt kopā ar māsu. tur tāda interesanta rezonanse rodas. es varu tikai uz sekundes simtdaļu paskatīties uz māsu, lai viņa saprastu, ka esmu aizmirsusi nākamo pantiņu dziesmai, kuru dziedam, piemēram, kāzās, un viņa vēsā mierā pārņems manu dziedamo daļu.

ar to visu es gribēju pateikt, ka māsas ir ļoti foršas. lielas, mazas. vienalga. un kaut kā vienmēr ir tā sajūta, ka mazā māsa ir jāpasargā. arī tad, kad viņa bija traki kaitinoša.

p.s. man jau vispār sen vajadzēja jums šo izstāstīt, bet manai māsai drīz ir dzimšanas diena un viņa būs Portugālē. tāpēc, čau, maurīcija*, reku tev dāvana no manis, haha.

*šādu iesauku viņa iemantoja bērnībā, kad jau ar savu pirmo teikumu (jā, viņa uzreiz sāka runāt saliktos sakārtotos teikumos) runāja un smējās tik skaļi, ka citu vārdu vecāki nevarēja atrast. cik tipiski, vai ne.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s