divdesmit astotais. par lupīnām un gaidīšanu.

tāda nakts, ka pilnīgi jāraud, cik skaisti. ir dienas beigAs, tu tāds viens un plikiņš stāvi (plikiņš nejau tāpēc, ka pliks, bet tāpēc, ka iztukšots. to jūs sapratāt, vai ne),  un sirds ir tik pilna.  liekas, visas pamales gaida saulgriežus. gaiss sastindzis stāv, pļavas nekust. gaida.  un tu arī tā nemaz neuzdrīksties kustēties.

tādā pirmssaulgriežu noskaņā, braucot mājup no koncerta, piestājām, lai saplūktu pļavu, ko ienest mājās. un rāvām lupīnas kā negudras. četras meitenes, pilnīgi nogurušas un pilnīgā tumsā, kā trakas rauj lupīnas un smejas. un tad tu tā pacel acis uz augšu un saproti, ka tādu dienas uzdzirkstījienu dēļ ir vērts dzīvot.

ir vērts visu dienu rauties, (ne)paspēt un nesties uz visām debespusēm. ka tik vakarā tevi kāds ielaiž lupīnu pļavā un ļauj aizgultēm raut un kraut pār roku, un priecāties, cik smuki varēs salikt vāzēs. tādu mirkļu dēļ ir vērts.

gan jau visas pasaules lupīnas vēl nav noplūktas.

aizbrauciet pakaļ.

bet vakarā. kad sirds pilna un diena beigusies.

ir tā vērts.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s