divdesmit septītais. par pļavu.

es stāvu pie pašas pļavas malas. tūliņ, tūliņ. bet vēl ne. vēl ir tas īsais pirmmirklis, kurā mēs katra esam par sevi. es un pļava. es stāvu te un viņa pacietīgi viļņojas tur. nevar jau tā traki pļavā skriet. jānostājas pie. jānogaida, kad viss ir iztukšojies. jaatrod tas pirmstāvoklis. un tad var pļavā iet.

ir vakars un es viņu dzirdu. pļavu. sanošu un mierīgu.

un liekas, jau sen zinu, ka sieviete ir pļava.

smaržojoša, pilnīga, īsta. pazemīga savā uzticībā, spēcīga savā dzīvībā un mežonīga savā būtībā. varbūt tieši tāpēc, nonākot pļavā, kļūst vieglāk dzīvot. un varbūt tieši tāpēc mums kļūst grūtāk dzīvot, ka nav pļavu, kurās atstāt dienu.

arvien biežāk gribas līdzpastāvēt.

nebrist negausīgi pļavā un nebrist negausīgi cilvēkos.

foto: Marta Logina

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s