divdesmit piektais. par mazām svinībiņām.

divdesmit piektais. par mazām svinībiņām.

labu vakar, bikses pakar, sēdēju ar tēju gultā un sapratu vienu lietu.
par maz svinību. par maz vienkārši foršu vakaru/rītu/dienu.

kaut kā vajag lieku reizi aiznest končas arī saviem kolēģiem, nolikt malā darbus, lai paspētu izbaudīt pirms rieta stundas un noglaudīt drauga saliekušos plecus un rūpju rievas.
līdz ar jauno Saules ciklu, mums, Saules tautai, ir jāsāk arī savs uzvaras (lasīt – svētku) gājiens.

sviniet svētkus, aiciniet ciemos draugus, ejiet agros rīta piknikos, ja pa dienu tam nav laika, sviniet Sauli un savu būšanu zem tās.  sviniet izplaukušos pumpurs

(tepat, piemājas Rimītī, nopirktu narcišu podiņu. lētu un mīlīgu. ieliku kārtīgā podā un noliku goda vietā uz bluķīša, pie gultas. nākamajā rītā pamodos, un visi pumpuri bija atsprāguši vaļā. vai jūs maz varat iedomāties, kā tas ir? tu vakarā apčubini, aplaisti un samīļo un, tad no rīta tev pilna istaba ar dzīvību.

man, kā cilvēkam bez bērniem, tas ir lielākais dzīvības radīšanas process, kurā varu būt apzināti klāt. diezgan huge, es teiktu), sviniet nomazgātās krūzītes (vakar pārnācu mājās un visas netīrās krūzītes bija nomazgātas, aktutraks, kā sapriecājos), sviniet saklātās gultas (tas ir skaisti  – kopā pamosties un saklāt gultu) un sviniet izpūrušās matu dienas (“cik forši pamosties ar izpūrušiem matiem” – said nobody like ever) un vēl un vēl.

sviniet to visu kopā.
un neļaujiet nedēļai paiet bez svētkiem!

dzin!dzin! (virtuāls glāzes sastrinkšķinājiens)

divdesmit ceturtais. par karstajām rokām.

divdesmit ceturtais. par karstajām rokām.

/pirmspēlei – nospied te/

Viņam ir karsta dzīvība. karstas rokas, karsta elpa un karsta sirds. īsta. neapgāžama. un no tā karstuma nāk sasildīti darbi ārā. līdz galam izdarīti. kārtīgi. kā mazi kukulīši no maizes krāsns.

Viņai rokas vienmēr ir vēsas, tomēr Viņa prot dzīvot ar lielu dzirksti. visu darīt ar lielu dzirksti. tā, ka viss apkart gāžas, griežas un plīst. un aizdegas. viss sadeg Viņai apkārt. Viņš dažkārt to nesaprot, bet Viņa tikai smejas, pagriež galvu uz saules pusi un dzīvo tālāk. tas ir jāmāk. vienkārši dzīvot nost.

nodzīvot to dienu uz vella paraušanu un sadedzināt.

nokaitēt tik karstu, tik pilnīgu, ka tur vairs nav iespējams atgriezties. nedomāt par būšanu un nebūšanu. par izdošanos un neizdošanos. dzīvot uz priekšu.

Viņas dzirksts Viņam patīk.

un, kā jums liekas, kāpēc tad Viņa rokas vienmēr tik karstas?

kādam jau tā uguns ir jāsavalda.

 

(c) Valērija Kravale

divdesmit trešais. īsās domas par novembra pelēkajiem zirņiem.

divdesmit trešais. īsās domas par novembra pelēkajiem zirņiem.
piedodiet man varbūt par nekorektumu un jau novazātiem vārdiem, bet tas ir tik sasodīti skaisti, ka mēs varam būt latvieši. ka es tagad varu sēdēt darbā un pušu plīst no lepnuma.jā, ka es te tā varu vienkārši sēdēt, būt latviete, plikšķināt acis un domāt par savām tautasdziesmām. pilnīgi bez jebkādas piepūles. ka man vienkārši tas pieder. un, ka mums ir tik lielas dziesmas, kas tur kopā tautu.
un ziniet, (šo es ar tādu mammisku, smaidošu nopūtu saku) tādas lietas vienmēr ir jāsvin. lai neaizmirstu. un, ja apkārt draugi nesvin, tad arī viņi jāievelk svinībās iekšā.

jāsaaicina ciemos, jāuzklāj svētku galds (vai svētku grīda) jāsavāra pelēkie zirņi ar speķi, katram jāiespiež pa bļodiņai, jāsasēdina kā ķipīši visi rindiņā,jāuzdzer vēl pa virsu svētku kefīrs un  jāaizdedz sveces.

un tad visi ēd un kopīgi priecājas, ka ir Latvija, ka ir pelēkie zirņi un, ka ir tik daudz skaistu cilvēku, kas var kopīgi vienoties dziesmās pie svecīšu mūra.

bet, ja tagad sēžat līdz ausīm darbos, uzlieciet kādu smuko latviešu tautasdziesmu youtubē, piezvaniet, lai mājāspalicējs iemērc zirņus un ejiet padziedāt šovakar pie svecīšu mūra. ja nav ar ko, tad meklējiet mūs. mēs tur notekti būsim. un tad arī iesim mājās ēst zirņus un priecāties.
mūsu mīļajai Latvijai par godu. un visiem tiem, kas bijuši pirms mums.

divdesmit otrais. atzīšanās par to, kā vakarnakt sapratu, cik dažkārt sievietes ir muļķīgas. un par to, ka viņām tādām dažkārt ir jābūt.

divdesmit otrais. atzīšanās par to, kā vakarnakt sapratu, cik dažkārt sievietes ir muļķīgas. un par to, ka viņām tādām dažkārt ir jābūt.

ir pieci no rīta, kad viņš beidzot atnāk mājās. ātri iztīra zobus, nomurmina piedošanu un iekrīt blakus. es, protams, absolūti pikta. sievietes tipiskais, kā jūs teiktu. klusēju kā partizāns, pagriežu muguru un daudznozīmīgi nopūšos. no pūtiena nav jēgas, drīz dzirdu pazīstamo krākuļošanu un zinu, ka no šitā miega tik ātri nemodīsies. tāpēc bez liekas knosīšanās  pagriežos paskatīties, kāds tad viņš izskatās piecos no rīta.

mati smaržo pēc cigaretēm un alus.

redziet, šis ir tas kolosālais brīdis, kad varu darīt, ko gribu. viņš guļ, un es varu vairs nebūt uztrauktā mājsaimniece un teatrāli pūst, cik grūta gan man dzīve, gaidot viņu mājās. es varu nopaijāt pirkstus un uzspiest ātru buču.

jo zinu, ka viņš ir labs. pat dusmojoties to zinu. viņam blakus es varu būt tā mežone, savvaļas prīma un vilcene, par kuru visi runā. viss es varu būt. varu izlaist visus savus nagus un nedabūt pa pirkstiem. kad būs par traku, viņš uzrūks.

ir pieci no rīta.

un guļ man te viens blakus. pēc alus un cigaretēm smaržojošs. vai joprojām esmu pikta? diezgan. tomēr, viņš guļ un varu nopaijāt pirkstus. istabu piepilda miegaina urkšķināšana un es rītausmā rakstu šo romānu. jāteic, diezgan romantiski.

no rīta būs mazliet jāuzrūc un jāuzcep pankūkas.

life.

 

// foto – Krista Mangulsone

divdesmit pirmais. par vēju un dzirkstoši aukstām naktīm.

divdesmit pirmais. par vēju un dzirkstoši aukstām naktīm.

tā ļoti viegli ir pagājusi vasara.

iesitas dzestras naktis, arvien dzidrākas paliek debesis un, ja paceļ acis uz augšu, var noķert kādu krītošu zvaigzni.

cilvēki sāk rausties tuvāk ugunij, liesmās var samanīt kādu zirga apveidu joņojam vai raganas svārku malu noplīvojam, stāsti saplūst ar nakti un kļūst par īstenību.

jāielej tēja.

smaržo nakts. skumji smaržo. kā cikla noslēgums smaržo. kaut kur tālumā iemaujas govs.

iestājas klusums. stāsts, līdz ar dzirkstelēm, ir aizgājis debesīs. kāds klusi iesāk dziesmu.

sirreāla sajūta. es jau te esmu bijusi agrāk. augusta koki. ziniet, to dīvaino sajūtu, ka tu vienkārši zini? un tieši tik sirreāli un romantiski naivi, vējš sauc, un es zinu. man ir jāiet. tur neko nevar padarīt. ir jāceļas un jāiet. tas ir tas urdošais un mūžam nemierīgais vējš. tas, kuram nevar neklausīt.

vienurīt pamodāmies, nodomājām, ka pirmdiena, paņēmām vakarnakt taisīto risoto katliņā, divas karotes un tā, ar valdzinošo rīta pampumu sejā, izēdām visu katliņu tukšu, sēžot gultā.

( jūs varbūt jau kādu laiku domājat, kāpēc es tik daudz runāju par ēdienu, bet ziniet, ēdiens ir prieks, un viss. tas ir labs arguments.)

un, tā ēdot, tu it kā esi priecīgs, jo ēdiens, kā gan var nepriecāties, bet tad tu pamani, ka logs vaļā. un iepūš tas nodevīgais vējš. tas, no kura nevar izbēgt. un tad ir viss, tu jau zini, ko viņš grib un tu arī zini, ka viņš nāks tev pakaļ. un tu zini, ka nebūsi priecīgs. pa īstam priecīgs. kamēr neklausīsi. tāpēc es ceļos.

ievelku elpu. ir auksts.

es pirmo reizi šovasar šovakar dzīvoju.

divdesmitais. par karaliskajiem pelmeņiem un paglabātām kompetēm.

divdesmitais. par karaliskajiem pelmeņiem un paglabātām kompetēm.

 

man liekas, tas ir ļoti svarīgi – par pēdējo naudu nopirkt šokolādi. un, kamēr tu vēl esi jauns un zaļš, tas ‘par pēdējo naudu’ gadās diezgan bieži. un, ziniet, nav jau nemaz tik traki, ka tā gadās. nav jau grūti vienu dienu ēst karalisku vistu un nākamo – karaliskus pelmeņus. viss jau ir tajā svētku radīšanā. man bērnībā pelmeņi bija tikai ļoti retos gadījumos. tā tāda nīstama suga.tagad, kad pati liela, pelmeņi ir svētki. mēs abi divi nopērkam pelmeņus un uztaisam karaliskas vakariņas.

sadedzam sveces, uzvārām svaigu piparmētru tēju un svinīgi apsēžamies pie pelmeņu bļodas.

tā kā īstā pelmeņu karalistē!

un tā,šmakstinot iekšā pelmeņus, sapratu, cik svarīgi ir atcerēties par cilvēkiem. par tiem, kuri tepat blakus. blakus istabā, pāri pagalmam, kaimiņmājā. kā es to sapratu? mani pasauca.

ziniet, cik laba sajūta, kad tevi kāds pasauc? un tu aizelsies ļepato pretī saucējam, viss lielais pagalms jānoskriet, tevi taču sauc, nevar tā – neatsaukties, un tad tāds sajūsmināts pieskrien klāt saucējam, lai saņēmtu mīlīgu kniebienu apaļajā vaigā (sejas vaigā, protams. par ko gan jūs domājāt) un paglabātu kompetīti. SILTU!

var jau šķist, ka tas absolūti bērnišķīgi un puk puk puk, cik muļķīgi, bet pamēģiniet. pasauciet kādu un iedodiet viņam paglabātu kompeti. pasauciet māsu, draugu, vectētiņu. (gribētu gan redzēt, kā mans vectētiņš priecīgi ļepato pār pagalmu pēc končas. un, ziniet, viņam ārkārīgi garšo končas.) pasauciet, iekniebiet vaigā un iedodiet kompetīti. tāpat vien – par neko. par to, ka tu esi.

tagad sēžu pie atvērta augusta loga, deg man viena karalisko svētku palieka un blakus pēdējās naudas šokolāde, un es domāju par jums, resgaļi, un par jūsu apaļajiem vaigiem,kuros iekniebt (kuros? tas nu paliek miglā tīts). es noteikti jums rīt piezvanīšu un piedāvāšu atnākt uz karaliskajiem pelmeņiem. vai pataupīšu kādu kompetīti.

nebēdājiet ne nieka. taisiet vairāk svētkus! un aiciniet ciemā!

 

 

foto: Marta Logina, momenti.lv

deviņpadsmitais. pati ar sevi jeb savvaļas mežones

deviņpadsmitais. pati ar sevi jeb savvaļas mežones

pavisam vienkārši un bez liekas drāmas jūlijs ir paņēmis un jau gandrīz notinies. bet jūlijs jau tāds vidus vien ir. vasaras starpa.

un vēl jūlijs ir pilnīgs ‘pats ar sevi’ mēnesis. gribas ierauties kaktiņā, klusiņām pludināt iekšā vīnu un skatīties, kā visi priecājas. un ne jau tāpēc, ka es bēdīgs vai viens. nē, vienkārši sajūta, ka gribas atstutēties pret pasaules malu un paskatīties, kā visi dzīvo. un, tā skatoties, es redzu tās vilcenes, par kurām visi runā. tās sievietes. esiet vilcenes, ja gribat. man būtībā ir vienalga. es tikai gribu, lai jūs esat īstas, mežonīgas un pašas ar sevi.

savvaļas mežones. man jau sen gribējās uzrakstīt, ka mums visām būtu jābūt pilnīgām savvaļas mežonēm. bet citi to izdarījuši pirms manis un vēl piedevām ar lielu uzviju. tomēr sievietes vēl nemostas, tāpēc

man gribas jūs visas sapurināt. dullās! izbeidziet šito! izkārpieties no šaurajiem kostīmiem, atrodiet skapī kuplāko, garāko kreklu, kleitu un ļaujiet sev būt. izlaidiet savus burvīgos melnos, blondos, brūnos, rudos, pelēkos, sirmos matus vaļā. ļaujiet tiem ārdīties. un ārdieties pašas.

vajag dabūt atpakaļ to uguni acīs. to pirmatnējo uguni. jo ziniet, cik spēcīga ir sieviete ar to uguni acīs? tad ir viss. tad viņai neko vairs nevar padarīt.

un, cik jums zināmām sievietēm ir tā uguns acīs? vai tev pašai ir? vai tavai draudzenei ir? man līdz ādai, kaulam un vēl arī tavam kaulam ir apnicis, ka sievietes pašas viena otrai tās ugunis zog un dzēš, un slāpē. kauns. vajag dzīvot tā, lai arī tavai kaimiņienei parādās uguns acīs,pielīp no tevis, un tai tavai draudzenei un tai, kura tev ārprātīgi nepatīk. ir jārada komanda. mežoņu komanda. savvaļas mežoņu komanda. un pieliec sev atpazīšanās zīmi. piekar pie kājām zvaniņu, iespraud matos spalvu, vienalga. lai citas tevi pazīst. lai redz un citiem saka – viņa ir manējā.

ja sievietes ikdienā nebadītos būt mežones, tad pazustu standarti. savvaļas mežones standartos neiekļaujas. un tām absolūti neinteresē depresija un nomāktība.

katru reizi, kad man uznāk kādi no tiem muļķīgajiem sievietes domu gājieniem, kuri nevienam nešķiet loģiski, es atceros savu pirmssievieti. to pirmatnējo sievieti, no kuras es esmu cēlusies. to, kurai gari, mežonīgi mati, vingrs augums un veikli pirksti. tā, kura pašlaik iekur uguni, lai viņas cilts varētu sasildīties.tā, kura mācēs uzrūkt pretī.

un tad viņa piesien pie vēdera bērnu un iet salasīt tēju. pirms gulēt iešanas noģērbjas plika un klusiņām ielaižas ūdenī. un dzied ezera vidū. starp eglēm, akmeņiem un sevi. viņa ir stipra. vētras un vēji nāk,bet nespēj viņu saliekt. viņa tikai stāv visam pāri, sakrusto rokas virs krūtīm un smīn. viņa ir stipra. un Tu arī.