trīsdesmit pirmais. par mazajām māsām.

ar mazajām māsām ir tā. sākumā viņas ir traki maziņas un traki kaitina. pinas pa kājām un nāk līdzi uz visām slepenajām darīšanām. tad vēl vienā vecumā uznāk tas košanas laiks. nezinu, vai arī jūsu māsām tā bija, bet es joprojām to atceros kā šodien (pie vīna glāzes noteikti stāstītu, ka joprojām tās koduma vietas var [...]

Advertisements

trīsdesmitais. par sievietēm un lielo lietu nepieciešamību.

man patīk turēt rokās lielas lietas. lielus spaiņus, lielus ķirbjus, lielus puķu podus, lielus grozus, lielus maizes kukuļus, lielas veļas bļodas. es paceļu puķu podu, kad man pietrūkst sievišķības. un tad es tā stāvu  - viņam krūtis cieši piespiedusi. ziniet, tajā brīdī baigā sievišķība mutuļo. brīžiem, kad man pietrūkst pamatīguma, es piespiežos ķirbim. tas parasti [...]

divdesmit devītais. par saulgriežu nakti un, patiesībā, jebkuru citu vasaras nakti

ziniet, šogad ļoti gribējas saulgriežus sagaidīt mierā. varbūt ne galīgi vienam, bet sajust tā kārtīgi, līdz visiem sirds dziļumiem, kā saka. un šogad pēkšņi bija. pavisam īsti. un pavisam nejauši. uz lielajiem laukakmeņiem naktī sakurinājām čigānu pirti, sagriezām tepat piemājas bērzu un upeņu slotiņas un bija saulgrieži. no tām čigānu pirtīm vispār tāds īstums nāk [...]

divdesmit septītais. par pļavu.

es stāvu pie pašas pļavas malas. tūliņ, tūliņ. bet vēl ne. vēl ir tas īsais pirmmirklis, kurā mēs katra esam par sevi. es un pļava. es stāvu te un viņa pacietīgi viļņojas tur. nevar jau tā traki pļavā skriet. jānostājas pie. jānogaida, kad viss ir iztukšojies. jaatrod tas pirmstāvoklis. un tad var pļavā iet. ir vakars un [...]

divdesmit trešais. īsās domas par novembra pelēkajiem zirņiem.

piedodiet man varbūt par nekorektumu un jau novazātiem vārdiem, bet tas ir tik sasodīti skaisti, ka mēs varam būt latvieši. ka es tagad varu sēdēt darbā un pušu plīst no lepnuma.jā, ka es te tā varu vienkārši sēdēt, būt latviete, plikšķināt acis un domāt par savām tautasdziesmām. pilnīgi bez jebkādas piepūles. ka man vienkārši tas pieder. [...]

divdesmit otrais. atzīšanās par to, kā vakarnakt sapratu, cik dažkārt sievietes ir muļķīgas. un par to, ka viņām tādām dažkārt ir jābūt.

ir pieci no rīta, kad viņš beidzot atnāk mājās. ātri iztīra zobus, nomurmina piedošanu un iekrīt blakus. es, protams, absolūti pikta. sievietes tipiskais, kā jūs teiktu. klusēju kā partizāns, pagriežu muguru un daudznozīmīgi nopūšos. no pūtiena nav jēgas, drīz dzirdu pazīstamo krākuļošanu un zinu, ka no šitā miega tik ātri nemodīsies. tāpēc bez liekas knosīšanās [...]