divdesmit septītais. par pļavu.

es stāvu pie pašas pļavas malas. tūliņ, tūliņ. bet vēl ne. vēl ir tas īsais pirmmirklis, kurā mēs katra esam par sevi. es un pļava. es stāvu te un viņa pacietīgi viļņojas tur. nevar jau tā traki pļavā skriet. jānostājas pie. jānogaida, kad viss ir iztukšojies. jaatrod tas pirmstāvoklis. un tad var pļavā iet. ir vakars un [...]

divdesmit trešais. īsās domas par novembra pelēkajiem zirņiem.

piedodiet man varbūt par nekorektumu un jau novazātiem vārdiem, bet tas ir tik sasodīti skaisti, ka mēs varam būt latvieši. ka es tagad varu sēdēt darbā un pušu plīst no lepnuma.jā, ka es te tā varu vienkārši sēdēt, būt latviete, plikšķināt acis un domāt par savām tautasdziesmām. pilnīgi bez jebkādas piepūles. ka man vienkārši tas pieder. [...]

divdesmit otrais. atzīšanās par to, kā vakarnakt sapratu, cik dažkārt sievietes ir muļķīgas. un par to, ka viņām tādām dažkārt ir jābūt.

ir pieci no rīta, kad viņš beidzot atnāk mājās. ātri iztīra zobus, nomurmina piedošanu un iekrīt blakus. es, protams, absolūti pikta. sievietes tipiskais, kā jūs teiktu. klusēju kā partizāns, pagriežu muguru un daudznozīmīgi nopūšos. no pūtiena nav jēgas, drīz dzirdu pazīstamo krākuļošanu un zinu, ka no šitā miega tik ātri nemodīsies. tāpēc bez liekas knosīšanās [...]

divdesmit pirmais. par vēju un dzirkstoši aukstām naktīm.

tā ļoti viegli ir pagājusi vasara. iesitas dzestras naktis, arvien dzidrākas paliek debesis un, ja paceļ acis uz augšu, var noķert kādu krītošu zvaigzni. cilvēki sāk rausties tuvāk ugunij, liesmās var samanīt kādu zirga apveidu joņojam vai raganas svārku malu noplīvojam, stāsti saplūst ar nakti un kļūst par īstenību. jāielej tēja. smaržo nakts. skumji smaržo. [...]